Kas es esmu?

Sveiki,

Mans vārds ir Lāsma. Nāku no Aizkraukles puses. Pabeidzu bakalaura grādu Rīgas Starptautiskajā biznesa un ekonomikas un administrācijas augstskolā pēc kuras secināju, ka vislabākā skola ir dzīve.
Pēdējā kursā t.i. 3 gadus atpakaļ, aizbraucu ERASMUS apmaiņas programmā uz Madridi. Pabeidzu kursu, iemīlējos un paliku saules zemē Spānijā uz dzīvi. Tipisks ERASMUS studentes  stāsts. Šobrīd dzīvoju netālu no Barselonas,  nelielā piejūras ciemā Platja d'Aro. Strādāju tūrisma jomā un šodien varu teikt, ka esmu apmierināta ar savu dzīvi... bet ne ar ar manu veselības stāvokli.

11 gadu vecumā, vienu rītu pamostoties,  atklāju spēcīgas sāpes plaukstu locītavās. Pēc nedēļas, kad sāpes sāka saasināties, vecāki mani aizrāva uz Rīgas bērnu klīnisko slimnīcu, kurā reimatoloģijas nodaļas vadītāja nejauka tonī maniem vecākiem pārmeta: ''Kur jūs bijāt agrāk? Jūsu meitai ir hronisks artrīts!'' Labojums: pēc diagnozes uzstādīšanas precīzāk būtu HRONISKS JUVENĪLS REIMATOĪDAIS ARTRĪTS, IDIOPĀTISKS!!! Kas ir tulkojams kā - Lāsmas pirmajos attīstības gados vai pirms tam kautkas nogāja greizi, kam varētu būtu 1000 iemeslu - Lāsmas mammas ēšanas paradumi grūtniecības laikā, stress, kā norita dzemdības, cik ilgi Lāsmu baroja ar krūti, kādi bija Lāsmas ēšanas paradumi, kā Lāsma jutās jeb emocionālā un fiziskā vide utt. (Šī bloga ietvaros citu reizi pastāstīšu kā šie faktori spēj ietekmēt mūsu veselības stāvokli šodien)

Šodien, pateicoties manam nutricistam/psihologam, esmu ieguvusi atbildi uz jautājumu uz kuru neviens  ārsts nevarēja man sniegt visus šos 13 gadus- no kurienes tik mazam bērnam var rasties artrīts? Reimatologi netērē un netērēs laiku, lai iedziļinātos savu pacientu pagātnē, kura spēj sniegt atbildes uz to, kāpēc man vai tev ir artrīts, kāda cita hroniska kaite...

Šajā emuāra neiedziļināšos daudz manā pagātnē un to kādas sajūtas izdzīvo cilvēks, kuram uzbrūk artrīts. Noteikti daudziem emuāra lasītājiem tās ir pazīstamas sajūtas.

Ja šobrīd lasi šo ziņu un jūties identificēts tad varu tev nosaukt lielāko daļu medikamentu, kurus esi grūdis sava organismā vairaku gadu garumā un turpināsi tādā garā, ja vien  neatvērsi acis. Medrols vai citi hormoni no kuriem tev pieauga svars, sāka augt ūsas un parādījās apmatojums uz visnereālākajām ķermeņa vietām. Turpinu ar prednisonu vai citiem kortikoidiem, diclofenaks + bezgala garš saraksts ar visādāk smērītēm, kuras tikai tikai palīdz iztukšot tavu maku. Metotreksāts - 8 tabletes 1 reizi nedeļā vai špricejamas no kurām nākamajā dienā tev metās slikta duša un iespējams pat vēmi vairākas reizes. Embrels - tā daudzunātās brīnumzāles pa visu Latviju, kas maksā gandrīz 150ls vien ampula nedeļā. Iedomājieties, ka manu stāvokli manos 14 gados  novertēja kā tik kritisku ka valsts man šīs zāles nosponsorēja. Ak vai, laikām bija jāpaklanās. Starpcitu šeit Spānijā, mans reimatologs man šo pašu Embrelu izrakastīja bez nekādam problēmām, kamer mans ārstējošais ārsts Latvijā man lika iziet 100 komisiju, lai man tās piešķirtu. Cik žēl, ka tajā vecumā nespeju domāt un novertēt situāciju kā šodien. Vārdu sakot, tu zini ko nozīmē būt atkarīgam no tabletē, lai spētu piecelties uz skolu, darbu, lai spētu izturēt nakts ballīti. Tāpātās noteikti zini, ko nozimē no rīta piecelties un vienkārši nespēt piecelties no gultas...

3 mēnešus atpakaļ, viena paziņa man ieteica kādu dietologu/psihologu. Lai svētīta ta diena, kad mani ceļi krustojās ar šo cilveku, kuram pacients tiešām rūp. Bija jāpaiet 13 moku gadiem, lai satiktu šo cilveku, kurš man spēja atvērt acis. Neviena medikaments nav spējīgs mani izārstēt, bet tikai un vienīgi radikāla ēšanas paradumu maiņa + veselīgas emocijas + harmonija pašam ar sevi, kas nozīmē sakārtot nesakartotās pagātnes lietas...

Lai turpinātu šo tēmu iepriekš būs jaizskaidro pāris lietas...lasīt nākošo rakstu!